Anemones
Vēju Puķes
Mārtiņš Maltenieks
„Mazā Dārzniecība”
Šīs puķes ziedus raisa tikai pūšot dabas lielo pārmaiņu vējiem. Vienas, vēl tik tikko pacēlušās virs zemes, cīnās ar pavasara brāzmām un jau priecīgi ziņo par nenovēršamo atmodu. Citas to māsas krāj spēkus visu cauru vasaru, lai saplauktu ziedos par spīti iznīcību vēstošajiem rudens vējiem. Un ir tikai vienas – vainaganemones, kas it kā ignorē visu īslaicīgo un pārejošo. Tās arvien lepni un pašapzinīgi ceļ savus košumkošos ziedlapu kroņus, jo ir vienīgās, visskaistākās, vismīlētākās…
Anemoņu nosaukums radies no grieķu vārda anemos - vējš, jo senajos laikos tika uzskatīts, ka anemoņu ziedi atveras tikai pūšot vējam un tāpēc tās labprātāk aug vējainās vietās. Kā “vēja meitas” šos augus savos rakstos pirmo reiz pieminējis sengrieķu dabas pētnieks Teofrasts, un tā šis apzīmējums ir kļuvis arī par visas ģints zinātnisko nosaukumu. Mēs savus vietējos šīs ģints augus gan dēvējam par vizbuļiem un anemones mums ir tikai ieviestie krāšņumaugi.
Anemoņu ģints augi - kopumā ir ap 100 dažādu sugu daudzgadīgi lakstaugi- izplatīti galvenokārt ziemeļu puslodes mērenā klimata joslā. Tie aug gan mežos un pļavās, gan kalnainos apvidos un bieži vien veido lielas, vietējai ainavai raksturīgas audzes. Šeit jāpiemin kaut vai mūsu balto (A. nemorosa) un dzelteno (A. ranunculoides) vizbuļu klājieni mežmalu ielokos.
Starp citu
Pēc botāniskā iedalījuma anemones pieder visai plašajai gundegu dzimtai (Ranunculaceae). Tajā apkopoti ap 2000 sugu augi no vairāk nekā 45 ģintīm. Taču dzimta ir interesanta ne tikai ar šo milzīgo augu daudzveidību. Te var arī atrast visdažādākos augu evolucionāros virzienus un ziedu attīstības pakāpes, tāpēc šai dzimtai ir arī liela nozīme gan mācību, gan teorētisko pētījumu jomā.
Lai gan kopumā saimnieciski noderīgo augu skaits šeit ir visai niecīgs, tomēr dekoratīvajā dārzkopībā un puķkopībā izmantoto šīs dzimtas krāšņumaugu un cilvēku radīto šķirņu saraksts būtu visai garšs:
- daudzgadīgie : kurpītes (Aconitum), pavasara adoniss (Adonis vernalis), vizbuļi un anemones (Anemone), ozolītes (Aquilegia), purenes (Caltha), sudrabsveces (Cimicifuga), mežvīteņi (Clematis), delfīnijas (Delphinium), erantes (Eranthis), ziemziedes (Helleborus), vizbulītes (Hepatica), peonijas (Paeonia), silpurenes (Pulsatilla), saulkrēsliņi (Thalictrum), saulpurenes (Trollius);
- viengadīgie : vasaras adoniss (Adonis aestivalis),vasaras delfīnijas jeb zilauši (Delphinium consolida), nigellas (Nigella).
Arī no visām pasaulē apzinātajām anemonēm puķkopībai piemērotas izrādījušas tikai nedaudzas. Neņemot vērā citas īpašības šīs ”izlases” sugas, to šķirnes un dārza formas pēc ziedēšanas laika iedalāmas divās atšķirīgās grupās.
1. Pavasara anemones
Dažas no šīm sugām uzzied jau agri pavasarī, citas pašā vasaras sākumā. Tām raksturīgs neliels augums, staraini šķeltas lapas un dažāda veida sakneņi. Ziedi kausveida , vienkārši vai pildīti (šķirnēm).Kā šai grupai piederošus krāšņumaugus varētu minēt :
- balto vizbuļu (A. nemorosa) šķirnes, kuru skaits nu jau tuvojas 80;
- dzelteno vizbuļu (A. ranunculoides) pildīto ziedu šķirnes ‘Flore Plena’ un ‘Semiplena’;
- Apenīnu anemoni (A.apennina) ar ziliem, baltiem vai sārtiem ziediem, kas atgādina mūsu vizbuļus, tikai to ziedlapiņas ir šaurākas un lielākā skaitā;
- jaukās anemones (A. blanda) šķirnes ar nedaudz lielākiem ziediem kā iepriekšējai sugai;
- meža vizbuli (A. sylvestris), kuru pie mums dēvē arī par Daugavas vizbuli un tā pildīto ziedu šķirni ‘Elise Fellmann’.
2. Rudens anemones.
Šī tipa anemones zied no augusta līdz pat oktobra sākumam un līdzīgi citām ziemcietēm veido cerus ar spēcīgi sazarotiem, liela auguma dzinumiem. Ziedi balti vai gaiši sārtos toņos, vienkārši vai puspildīti. Diemžēl ne visas rudens anemones pie mums ir pietiekami salcietīgas:
- vīnlapu anemone (A. vitifolia), 50-100 cm augsta ar 5-8 cm lieliem baltiem ziediem skrajās skarās;
- tūbainā anemone (A. tomentosa), kas diezgan līdzīga iepriekšējai sugai;
- Japānas anemone un tās hibrīdi (A. japonica, syn. A. hybrida), kas izceļas ar ļoti skaistiem, lieliem ziediem un daudzām šķirnēm, kuras mūsu klimatā ne vienmēr izdodas pārziemināt.
Vainaganemones (A. coronaria).
Lai gan šīm dienvidu anemonēm ziemas pie mums ir par aukstām, un audzēšana līdz ar to sarežģītāka, tomēr tās aizvien izpelnās atzinību un ir ļoti populāras. To daudzkrāsainie un mirdzošie ziedi izceļas gan dārzā, gan ziedu izstādēs un floristu darbos. Uzmanību piesaista zīdaino vainaglapu tīrās, dzidrās krāsas no spilgti sarkanas, purpurvioletas un tumši zilas līdz tīri baltajai kā arī tumšo putekšņlapu spēcīgais kontrasts ziedu centrā. Palielie ziedi nedaudz atgādina austrumu magones, un bieži vien tās tiek sauktas par magoņu anemonēm.
Atšķirīgas no pārējam anemonēm ir arī to augšanas prasības un iespējas, jo augi attīstās no vairāk vai mazāk sazarotiem bumbuļveida pazemes sakneņiem, kuri sausā veidā dzīvotspēju saglabā pat 3 gadus. Dabā – pie Vidusjūras un Mazāzijā- tās nozied agri pavasarī, un, līdzko uznāk karstums un sausums, beidz veģetāciju un ieiet miera periodā. Audzētas no bumbuļiem mūsu klimata zonā, vainaganemones sāk ziedēt maijā- jūnijā un turpina ziedēt kamēr vien pieturas pietiekoši vēss un mitrs laiks. Parasti gan vasaras karstumā lapas sāk dzeltēt un atmirst, un tas ir laiks, kad bumbuļus var izrakt uzglabāšanai. Ja to neizdara, rudenī veģetācija sākas no jauna, taču rudenī ziedošie augi, pat ļoti labi piesegti, pie mums izziemo reti.
Visu šo īpatnību dēļ vainaganemones dārzos audzē varbūt ne tik daudz, cik tās tiek izmantotas griezto ziedu ieguvei. Iespēja no bumbuļiem uzziedināt dažādos laikos, it īpaši ziemas mēnešos, izmantota jau ilgus laikus, par ko liecina kaut vai fakts, ka pagājušā gadsimta sākumā Eiropas ziemeļvalstīs jau uz Ziemassvētkiem varēja iegādāties Francijā un Itālijā audzētās “romiešu anemones”.
Arī dārzā vai kādos stādījumos (košumdobēs, logu kastēs, balkonos, terasēs utml.) vainaganemones visērtāk ir audzēt no bumbuļiem, kurus tagad diezgan plaši piedāvā dārzkopības veikalos. Lai sausie bumbuļi sāktu ātrāk dīgt, pirms stādīšanas tie kādu diennakti vai ilgāk jāuzbriedina remdenā ūdenī. Attiecībā par bumbuļu kvalitāti jāatceras divas lietas:
1) jo ilgāk tie glabāti (noliktavās vai veikalos), jo mazāka iespēja, ka tie būs dzīvotspējīgi;
2) jo vecāki un lielāki bumbuļi, jo tie mazāk zied (diemžēl tirdzniecībā bieži vien nonāk jau uzziedināšanā izmantoti - lieli bumbuļi).
Vainaganemones pavairo galvenokārt ar sēklām. Veģetatīvo bumbuļu dalīšanu , atlaužot sāndzinumus, izmanto reti (tikai pavairojot ļoti izcilus eksemplārus), jo šī metode nav sevišķi rezultatīva. Dabā pūkainās sēklas izplata vējš, tāpēc vācot jāuzmanās, lai sēklu pogaļas neizirst. Iesaka sēt tikko vāktas sēklas, kaut gan ir pieredze, ka dīgst arī 2 - 3 gadus vecas sēklas.
Lai anemones paspētu bagātīgi uzziedēt jau pirmajā gadā, tās jāsēj ļoti agri –februārī vai pat janvārī, jo līdz ziedēšanai paiet apmēram 18 nedēļas. Vēlāk sēj, ja grib sagatavot viengadīgu stādmateriālu. Sēklas dīgst ilgi – pat 2-3 nedēļas, un atšķirībā no citām puķēm vainaganemonēm ir zemākā dīgšanas temperatūra – ap 15 –17 *C. Tā kā dīgstiem ir smalkas, matveida saknes, tos jācenšas izpiķēt pēc iespējas agrāk, izmantojot vieglu, smilšainu substrātu. Iepriekš norūdītos dēstus , līdzīgi kā uzbriedinātos bumbuļus laukā izstāda aprīlī līdzko augsne kaut nedaudz iesilusi. Jāraugās gan, lai zeme nebūtu pārāk slapja un saķepusi. Optimālie audzēšanas attālumi 10-15 cm, bet bumbuļu stādīšanas dziļums 4-5 cm.
Šīm anemonēm būtu jāizvēlas silta, aizvējaina vieta atklātā saulē vai vieglā ēnā. Nepieciešama kaļķaina, trūdvielām bagāta, caurlaidīga augsne ar pH 6-8. Visā veģetācijas laikā augsne jāuztur mēreni mitra, un tikai karstā laikā jau ziedoši augi būtu jālaista vairāk kā arī jādod papildmēslojums, lai paildzinātu ziedēšanu. Blīvāku augsni vēlams regulāri irdināt.
Audzējot siltumnīcās uzziedināšanai, galvenais ir nodrošināt labvēlīgus augšanas apstākļus – pietiekošu apgaismojumu, labu vēdināšanu un samērā vēsu klimatu- dienā 15-20 *C, bet naktī 8-10 *C.
Slimo vainaganemones samērā maz. Pārāk mitrā un aukstā augsnē vai gluži pretēji- pārāk siltos apstākļos var sapūt dīgstošas sēklas vai dēstiem piemesties dažādas sakņu puves. Sējumus bojā arī pelēkā puve, taču vēl lielāku kaitējumu tā nodara jau pieaugušiem augiem, kad pārmērīgi mitros apstākļos ziedi paliek raibumaini, bet vēlāk pūst arī lapas un ziedneši. To veicina sabiezināti stādījumi, nepareiza laistīšana un slikta vēdināšana.
Bīstamas anemonēm ir laputis, kas netikai sūc augu sulu, bet stādījumos var ievazāt dažādas vīrusslimības. Vīrusi saglabājas sakneņos, tādējādi nākošajā sezonā slimie augi jau ir neizbēgams infekcijas avots.
Laika gaitā vainaganemonēm ir tikušas izveidotas vairākas hibrīdu un šķirņu grupas, taču arī patreiz populārākais ir iedalījums pēc ziedu pildījuma:
- De Caen’ grupā apvienotas šķirnes ar vienkāršiem ziediem;
- St. Brigid’ grupā apvienotas šķirnes ar pildītiem ziediem.
Pārsvarā bumbuļus vai sēklas var iegādāties tikai šiem šķirņu maisījumiem, un no kādreizējām šķirnēm apgrozībā saglabājušās vairs tikai nedaudzas:
- Hollandia’ - ziedi spilgti sarkani, vienkārši;
- ‘Lord Lieutenant’ - ziedi violetzili, pildīti
- ‘Mr. Fokker’ - ziedi tumši zili, vienkārši;
- ‘Sylphide’ - ziedi violetsārti, vienkārši;
- ‘The Admiral’ - ziedi tumši zili, pildīti;
- ‘The Bride’ - ziedi balti, vienkārši;
- ‘The Governor’ - ziedi tumši sarkani, vienkārši.
Pēdējā laikā gan ir radītas arī jaunas hibrīdu grupas speciāli izturīgu griezto ziedu audzēšanai (Cleopatra hybrids u.c.) ar vēl lielākiem ziediem un garākiem kātiem.