Publikācijas

Mārtiņš Maltenieks

„Mazā Dārzniecība”

Izcelsme un vēsture

Krūmmellenes ir samērā jauna krūmogulāju kultūra, kas izveidota Ziemeļamerikā no vairākām vietējo savvaļas melleņu sugām. Mellenes pieder ēriku dzimtai (Ericaceae) un līdzīgi tādiem plaši pazīstamiem šīs dzimtas augiem kā dzērvenes un brūklenes, rododendri un acālijas, kā arī virši un ērikas ir tā sauktie skābo augšņu augi.

Melleņu sugas ir apkopotas plašās brūkleņu ģints (Vaccinium) atsevišķā sekcijā – Cyanococcus, kur tātad ierindojamas gan mūsu mežu parastās mellenes (V. myrtillus), gan arī parastās zilenes (V. uliginosum). Diemžēl sākotnēji, burtiski tulkojot anglisko nosaukumu blueberries (zilās ogas), šis jaunums tika nodēvēts par augstajām zilenēm. Vēlāk gan publikācijās paralēli sāka lietot arī kultūrmellenes, līdz beidzot ir nolemts tās pareizi saukt par krūmmellenēm.

Krūmmelleņu selekciju uzsāka amerikāņu botāniķis F. Kovils un E. Vaita pašā 20. gadsimta sākumā. Pirmās divas no savvaļas sugām izdalītās šķirnes tika ieviestas 1908. un 1909. gadā. Turpmākā krūmmelleņu selekcija būtībā ir vairākās paaudzēs veikti krustojumi starp sugām un to hibrīdiem ar mērķi iegūt ražīgas lielogu šķirnes, kā arī uzlabot citas, komercaudzēšanai būtiskas īpašības. No Ziemeļamerikā sastopamajām 13 savvaļas mellenēm kultūrmelleņu izveidē izmantotas galvenokērt 4 sugas. Tās ir no dažāda klimata reģioniem, tāpēc krūmmellenēm ir vairāki tipi, kas atšķiras galvenokārt ar krūmu augstumu un sala izturību.

Pateicoties plaši izvērstajam selekcijas darbam Kanādā un it īpaši ASV krūmmelleņu šķirņu skaits sniedzas jau vairākos simtos. Sevišķi izplatītas ir kādas 60 šķirnes, kas noderīgas komercstādījumiem un līdz ar to tiek intensīvi pavairotas.

Pirmie Amerikas šķirņu introdukcijas pētījumi Latvijā tika uzsākti jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Salaspils botāniskajā dārzā Dr. biol. A. Ripas vadībā. Tomēr lielāku popularitāti tās pie mums ir ieguvušas tieši pēdējā desmitgadē, kad tiek ierīkotas pirmās lielražošanas plantācijas un plašāka publika sāk iepazīt šīs vērtīgās ogas. Liels nopelns to popularizēšanā ir pirmā komercdārza īpašniekiem – Kantānu ģimenei Valmieras rajona Brenguļos. Pateicoties valsts atbalstam krūmmelleņu stādījumu platības Latvijā tuvojas jau 200 ha.

Krūmmelleņu tipi

Vissalcietīgākās ir zemās krūmmellenes, jo to šķirnes būtībā ir atlasīti ražīgi kloni no Kanādā un ASV ziemeļos augošajām zemajām jeb šaurlapu mellenēm (Vaccinium angustifolium). Dabā to 50-60 cm augsto krūmu audzes periodiski atjaunojas pēc mežu ugunsgrēkiem, tāpēc lielražošanā to stādījumus ik pa trim gadiem nopļauj vai nodedzina. Ogas nav sevišķi lielas, tās var vākt mehanizēti un tiek izmantotas galvenokārt pārstrādei. Plašāki stādījumi pie mums ir ierīkoti Latvijas ziemeļaustrumos, kā arī kaimiņos – Igaunijā.

Visvairāk šķirņu ir izveidotas augstajām krūmmellenēm, kuru pamatsuga ir vairogu mellenes (Vacinium corymbosum). Šīs mellenes ir izplatītas plašā areālā no ASV ziemeļiem līdz pat Floridai, un atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem to krūmi sasniedz 2 – 4 m augumu, kā arī atšķiras ar dažādu sala izturību un nepieciešamā ziemas miera perioda garumu, lai atsāktos veģetācija. Pēc pēdējiem rādītājiem augstajām krūmmellenēm izšķir ziemeļu un dienvidu šķirnes.

Pasaulē visvairāk audzētās un arī mūsu klimatam vispiemērotākās ir ziemeļu šķirnes. Tās veidotas no ziemcietīgākiem vairogu melleņu kloniem vai to starpsugu hibrīdiem ar 2-4 m augstajām Dienvidkanādas mellenēm (Vaccinium australe). Šķirnes, kas savukārt iegūtas krustojumos ar jau minētajām šaurlapu mellenēm mēdz saukt arī par pusaugstajām krūmmellenēm, jo to krūmi ir tikai 0,8-1,2 m augsti.

Klimatisko prasību dēļ mazākos apjomos tiek audzētas dienvidu augstās krūmmellenes, kur vairums šķirņu iegūtas vairogu melleņu krustojumos ar Darrova mellenēm (Vaccinium darrowi) - mūžzaļām savvaļniecēm no Floridas. Tāpat ļoti silts klimats nepieciešams Eša krūmmellenēm, kuras pēc zieda atstātās rētiņas izskata Amerikā sauc par „truša acu” (rabbiteye) mellenēm. To savvaļas krūmi izplatīti ASV dienvidaustrumu daļā un sasniedz pat 6-8 m lielu augumu.

Krūmmelleņu raksturojums.

Ērtības labad ar jēdzienu krūmmellenes turpmāk tiks apzīmētas ziemeļu tipa krūmmellenes, kuru šķirnes pie mums jau tiek audzētas un ir pierādījušas savu piemērotību mūsu klimatam ar labām ogu ražām.

Krūmmellenes ir daudzgadīgi, vasarzaļi krūmi, kuru augstākās šķirnes mūsu klimatā varētu sasniegt 1,5-2,5 m augumu. Krūmi attīstās samērā lēni un, pareizi audzējot, maksimālo ražu var sākt iegūt tikai sākot ar sesto vai pat astoto audzēšanas gadu. Šķirnēm var būt atšķirīgs ne vien krūmu augstums, bet arī forma - tie var būt stāvāki vai vairāk izvērsti, kā arī kompaktāki vai skrajāki. Krūmu veido stipri sazaroti pamatzari un taisni, spēcīgi viengadīgie dzinumi, kas parasti izaug no sakņu kakla (šad tad arī no pamatzaru pamatnes). Nākamajos gados tie pamazām sazarojas un ražo ogas.

Lapas krūmmellenēm ir iegarenas ar smailāku galu un īsu kātiņu. Lapām virspuse parasti ir spīdīgi tumši zaļa, bet apakšpuse –gaiša un klāta ar matiņiem. Atkarībā no šķirnes lapas rudenī krāsojas spilgti sarkanās nokrāsās (no oranžsarkana līdz purpursarkanam), un būtībā šie krūmi ir skaisti un dekoratīvi visos gadalaikos.

Ziedpumpuri, kas, salīdzinot ar lapu pumpuriem, ir lielāki un apaļāki, sāk veidoties jūlija beigās un augustā - kā uz viengadīgajiem dzinumiem, tā uz pamatzaru jaunajiem sānzariem. Pavasarī no tiem attīstās ziedu ķekari, bet pēc 2-3 mēnešiem - ogu ķekari. Ir pētījumi, ka krūmmellenēm ziedi pavasara salnās kopumā ir pat izturīgāki nekā mūsu savvaļniecēm, turklāt ķekarā visi ziedi nekad nav atvērušies vienlaicīgi un nevar pilnīgi visi reizē izsalt. Ir šķirnes, kurām atvērušies ziedi iztur -2^o - -4^oC salu. Visvārīgākie ir mazie ogu aizmetņi tūdaļ pēc noziedēšanas.

Krūmmellenēm ir sekla, sīki sazarota sakņu sistēma. Saknēm nav arī spurgaliņu, jo savvaļā šie augi ir pielāgojušies augt purvainās vai smilšainās, pastāvīgi mitrās, organiskām vielām bagātās augsnēs, kur barības vielu uzņemšana ir samērā viegla. Bez tam uz melleņu saknēm simbiozē aug arī vairākas mikorizas sēnes, kas sekmē barības vielu piegādi. Minētās augsnes parasti ir ar skābu reakciju, tāpēc krūmmelleņu audzēšanā viens no būtiskākajiem pasākumiem ir atbilstošas augsnes sagatavošana.

Ogu īpašības

Ne tikai ogu lielums, bet arī forma un skaistā krāsa šķirnēm ir atšķirīga. Ogas mēdz būt gandrīz apaļas vai saplacinātas, gaiši zilas, zilas un tumši zilas. Krāsas toni ietekmē arī vaska apsarmes blīvums. Atšķirībā no mūsu meža mellenēm, šīm ogām mīkstums ir gaiši iezaļgans, tāpēc tās nekrāso un neatstāj traipus.

Krūmmellenes ir izcilas deserta ogas. Tās ne vien ir garšīgas, sulīgas un neizraisa alerģiskas reakcijas, bet ir arī ļoti veselīgas. Bez vērtīgām uzturvielām, vitamīniem (C, A, PP u.c.) un minerālvielām tās satur arī ļoti daudzas bioloģiski aktīvas vielas, kas labvēlīgi iedarbojas uz mūsu veselību. Tās uzlabo redzi un asinsriti, stimulē nieru un gremošanas trakta darbību, veicina smago metālu izvadīšanu no organisma, mazina risku saslimt ar ļaundabīgiem audzējiem, stiprina imūno sistēmu, asinsvadus un visu organismu kopumā. Ogās atrasti arī vērtīgie antioksidanti, kas aizkavē organisma novecošanos, un ir izpētīts, ka šķirņu ogās vērtīgo savienojumu ir pat vairāk nekā savvaļas mellenēm.

Salīdzinājumā ar citām ogām krūmmellenes ir viegli lasīt, tās ir izturīgas glabājot un pārvadājot. Lai gan visieteicamāk šīs ogas lietot uzturā svaigas (vai saldētas), tomēr tās izmantojamas arī daudzveidīgai pārstrādei – ievārījumiem, kompotiem, džemiem, jogurtu piedevām, marmelādei, rozīnēm, vīniem…

Audzēšanas prasības

1. Vietas izvēle

Pētījumi rāda, ka vairogu mellenes brīvā dabā aug gan atklātās, gan arī noēnotās vietās, tomēr jo stiprāks noēnojums, jo krūmiem ogu ir mazāk un tās ir skābākas. Tātad dārzā krūmmellenēm jāizvēlas atklāta, saulaina un silta vieta. Jārūpējas arī, lai ziedēšanas laikā tās pēc iespējas mazāk apdraudētu pavasara salnas. Lielākiem stādījumiem tāpēc ieteicams izvēlēties dienvidu nogāzes, kur labāka gaisa cirkulācijas mazinās salnu bojājumus, kā arī būs nodrošināta liekā augsnes mitruma ātrāka aizplūšana.

2. Augsnes sagatavošana

Saskaņā ar minētajām sakņu īpatnībām krūmmellenēm vispiemērotākās būs vieglas un irdenas mālsmilts augsnes, kurās ir saknēm pietiekama gaisa apmaiņa, labi saglabājas mitrums, tomēr nenotiek arī pārmērīga slapjuma uzkrāšanās. Ilgstoša augsnes pārpludināšana, it īpaši veģetācijas laikā, krūmmelleņu saknēm ir bīstama, tādēļ augsts gruntsūdens līmenis ir pieļaujams tikai smilšainās augsnēs. Bagātīgs organisko vielu daudzums augsnē (vismaz 6-8 %) nodrošinās optimālu augsnes struktūru, kā arī uzlabos augu apgādi ar barības vielām. Šim nolūkam var izmantot skābo sfagnu kūdru, zāģu skaidas (vislabāk priežu), lapu zemi un kompostus. Strīdīgs jautājums ir par kūtsmēslu izmantošanu, jo tajos mēdz būt daudz mangāna, kas skābā vidē kļūst viegli uzņemams un augos var radīt toksikozi.

Būtisks nosacījums pareizai barības vielu uzņemšanai un normālai ķrūmmelleņu augšanai ir atbilstošs augsnes skābums. Pētījumos konstatēts, ka optimālākais pH kālija hlorīda izvilkumā šai kultūrai ir 4.5 - 4.8, tomēr pie lielāka organisko vielu satura augsnē, šīs robežas var būt arī plašākas – 4.0 - 5.0. Vienkāršākais veids, kā panākt tik skābu augsni, ir stādīšanas vietā iestrādāt atbilstošu daudzumu skābās kūdras. Augšanas laikā skābumu var koriģēt un uzturēt, izmantojot skābos (sulfātu u.c.) mēslojumus un paskābinot laistīšanas ūdeni (ar slāpekļskābi, fosforskābi vai citronskābi).

Nelielam stādu skaitam augšanas vietā (0,8-1,0 m diametra un 40-50 cm dziļā bedrē) sagatavot atbilstošu substrātu var jebkurā augsnē. Smilts augsnēm jāuzlabo barības vielu un mitruma saglabātspēja, iestrādājot krietni daudz trūdvielu un skābo kūdru. Smagām māla augsnēm lielāku caurlaidīgumu un irdenumu var panākt, papildus trūdvielām un kūdrai iestrādājot zāģu skaidas, kā arī granti vai smiltis. Pamatmēslojumā katram stādam dod 30-50 g kādu lēni šķīstošu komplekso pilnmēslojumu. Jāatceras, ka zāģu skaidas trūdot patērē slāpekli, tāpēc šī mēslojuma devas virsmēslojumā būs jāpalielina.

Ierīkojot plašākus un it īpaši jau lielražošanas stādījumus iepriekš rūpīgi jāizvērtē vietas un augsnes piemērotība, kā arī jāveic augsnes analīzes, lai apsvērtu augsnes uzlabošanai nepieciešamo izdevumu lietderību.

3. Stādīšana un kopšana

Ja iespējams, stādīšanai labāk iegādāties veselīgus divgadīgus vai pat trīsgadīgus stādus. Lai arī dārgāki, tie tomēr ir dzīvotspējīgāki un sagadās mazāk raizes ar ieaugšanu. Arī lielākiem stādījumiem iegādātos viengadīgos stādus būtu vēlams gadu paaudzēt atsevišķā dobē, kur tie būs arī vieglāk apkopjami.

Labākie stādīšanas laiki ir aprīlis - maijs vai septembris-oktobris, kaut gan konteinerstādus var stādīt arī jebkurā sezonas laikā. Zemāku šķirņu krūmus stāda 0,8-1,0 m attālumos, bet augstākus pat līdz 1,5 m vienu no otra. Lielražošanā krūmmellenes parasti stāda rindās 1m attālumos ar 3m platām rindstarpām. Ļoti mitrās vietās stāda uzkalniņos, bet lielos laukos veido vaļņveidīgas dobes. Tikko sagatavotā augsnē stāda nedaudz dziļāk, lai, augsnei sēžoties, sakņu kakliņš paliktu virsmas līmenī.

Rudenī stādiņus mulčē ar skābo kūdru. Mulčēšanu atkārto ik pa pāris gadiem, jo tādējādi tiek nodrošināts ne tikai vienmērīgāks mitruma režīms augsnē un nomāktas nezāles, bet arī uzturēts nepieciešamais skābums un seklā sakņu sistēma tiek pasargāta no kailsala. Mulčēšanai var izmantot arī skuju koku zāģu skaidas un priežu mizas, tikai pavasaros slāpekļa mēslojums tad būs jādod 1,5 reizes vairāk.

Veidot krūmus sāk ar 4. - 5. gadu, kad agri pavasarī izgriež visus sīki sazarotos un sala bojātos zarus, kā arī izretina krūmu, vecos, noražojušos zarus pamazām nomainot ar jauniem. Pareizi izgriežot krūmus tiek sabalansēta krūma atjaunošanās ar regulārām un bagātām ražām.

Stādījumi jāsargā no stirnām un zaķiem, bet ogas no putniem.

4. Mēslošana un laistīšana

Tikai pareizi un sabalansēti mēslotas krūmmellenes augs spēcīgi, labi ražos, kā arī būs izturīgas pret salu un slimībām. Krūmmelleņu smalkajām saknītēm lielas sāļu koncentrācijas ir bīstamas, tāpēc sezonā nepieciešamo kopējo minerālmēslu devu labāk sadalīt mazākās un dot ik pēc 3-4 nedēļām. Pieaugušiem krūmiem vienā reizē mēslojumu nevajadzētu izlietot vairāk par 80-100 g /m².

Piemājas dārzos ieteicamāk izmantot jau gatavos skābo augšņu augiem paredzētos pilnmēslojumus, kurus dod 4-5 reizes sezonā. Krūmmellenēm nepieciešams samērā daudz slāpēkļa, tāpēc 1-2 reizes sezonā pilnmēslojuma vietā var dot kādu slāpekļa mēslojumu (it īpaši, ja ir lietotas zāģu skaidas). Ja nepieciešams paskābināt augsni, izmanto amonija sulfātu.

Nedrīkst gan arī pārcensties, jo ar slāpekli pārmēslotiem krūmiem samazinās ziedpumpuru aizmešanās, un pastiprināti aug jaunie dzinumi, kas rudenī laicīgi nenobriest un ziemā var apsalt. Šī iemesla dēļ augšanai nepieciešamo mēslojumu pēdējo reizi dod ne vēlāk kā jūlija sākumā, bet rudenī mēslo ar kālija sulfātu – vidēji 15-20 g uz krūmu. Lielākiem krūmiem visas mēslojumu devas, protams, attiecīgi jāpalielina.

Komercstādījumos, kur nepieciešams iegūt stabilas kvalitatīvu ogu ražas, mēslošanas programmu plāno, vadoties pēc regulāri veiktām lapu un augsnes analīzēm.

Kā jau minēts, šī kultūra ir samērā mitrumprasīga. Ar laistīšanu pareizs mitruma režīms augsnē jānodrošina visā veģetācijas periodā, bet it sevišķi ogu ienākšanās laikā, kad pēc pētījumiem krūmmellenēm nepieciešamais nokrišņu daudzums ir ap 25 mm nedēļā. Līdzīgi kā lielražošanas laukos arī nelielos stādījumos ir vērts ierīkot laistīšanas sistēmas. Tā sauktā augšējā laistīšana (ar izsmidzināšanu) patērē ļoti daudz ūdens, bet ir ļoti noderīga pavasara salnās. Ekonomiskāka ir pilienu laistīšana, caur kuru var pievadīt arī paskābinātu ūdeni un izšķīdinātu mēslojumu.

5. Šķirņu izvēle

Lielākai daļai krūmmelleņu šķirņu raksturīga pašappute, tomēr starp dažādām šķirnēm apputeksnēšanās būs vēl intensīvāka, aizmetīsies vairāk ogu un tās būs lielākas (tajās būs vairāk sēklu). Stādot agrākas un vēlākas šķirnes būs iespējams arī pagarināt ogu vākšanas periodu (no jūlija vidus līdz septembrim).

Šķirņu izvēlei mūsu klimatā pats svarīgākais kritērijs tomēr ir šķirņu salcietība attiecīgajā rajonā. Pie mums nav ieteicams stādīt arī vēlās šķirnes (‘Coville’, ‘Jersey’, ‘Brigitta’), kurām ogas ienākas augusta beigās – septembrī , un to ražas var tikt bojātas pirmajās rudens salnās.

Lai gan nelielā piemājas dārzā ir iespējams parūpēties arī par kaprīzākām šķirnēm, tomēr prātīgāk būt izraudzīties tādas, kas atzinību guvušas jau lielražošanā. Tāpēc ir vērts konsultēties un stādus iegādāties no vietējiem audzētājiem, kas parasti pavairo šķirnes, ko audzē paši. Importa stādu tirgotāji ne vienmēr piedāvā mūsu klimatam piemērotas šķirnes, un šeit diemžēl pastāv arī risks ievazāt slimības (līdz šim ļoti bīstamas krūmmelleņu slimības Latvijā vēl nav konstatētas). No slimībām brīvus stādus lielos apjomos pavairo ar meristēmām, un ir svarīgi, ka firma garantē šķirņu atbilstību un kvalitāti (netiek pieļauta mazražīgu klonu savairošana).

Vietējie audzētāji par labām un Latvijas apstākļiem piemērotām atzinuši sekojošas:

• agrās šķirnes ‘DUKE’, ‘POLARIS’, ‘SPARTAN’, ‘PATRIOT’;
• vidēji agrās šķirnes ‘NORTHLAND’, ‘NORTHBLUE’, ‘BLUERAY’;
• vidējās šķirnes ‘CHIPPEWA’, ‘BLUEGOLD’, ’BLUECROP’, ‘CHANDLER’.

Raksts publicēts grāmatā „400 augļi un ogas Latvijā”, AS „Lauku Avīze”, 2008.