Delfīnijas

Mārtiņš Maltenieks

„Mazā Dārzniecība”

Apjomīgā gundegu dzimta lepojas ar daudziem īpatnējiem krāšņumaugiem. Starp anemonēm, ozolītēm, ziemziedēm, peonijām, kurpītēm un daudzām citām ziemcietēm ar krāšņo ziedu vertikālēm sevišķi izceļas delfīniju majestātiskie augumi. Stalto dārza bruņinieku greznā parāde iezīmē vasaras kārtējo atgriešanos un atjaunotni. Vai varam runāt arī pašu delfīniju renesansi?

Nenoliedzami, delfīnijas jau kopš seniem laikiem ir piesaistījušas uzmanību ar ziedu brīnišķi zilo krāsu. To aprakstos bieži tikuši lietoti tādi poētiski apzīmējumi kā „zilais dārzu brīnums”, „zilo krāsu karalis”, „dārzu dārgakmeņi un safīri” ... Mūsdienu oficiālajā nosaukumā - par delfīnijām šie augi dēvēti jau senajā Grieķijā. Tā tulkojums ir „mazais delfīniņš” , jo  ziedpumpuri kopā ar piešveida pagarinājumu tik tiešām ļoti atgādina šī visai saprātīgā un piemīlīgā Vidusjūras iemītnieka formu. Vēlāk, izstrādājot augu sistemātiku, K. Linnejs šo pašu nosaukumu patur arī visas ģints zinātniskajam apzīmējumam.  

Citas tautas savvaļas delfīniju nosaukumus tāpat veidojušas saistībā ar ziedu piesīšiem, nosaucot tās par cīruļu vai citu putnu kājiņām, nadziņiem, piesīšiem (piemēram, angļu Larkspur) vai vēl cildenāk par bruņinieku piešiem (vācu Rittersporn). Viduslaikos uzskatīja, ka delfīniju ziedu kompreses dziedē kaulu lūzumus. Droši vien tāpēc krievu valodā delfīnijas sauc gan par „šporņik”, gan „živokostj”.

Latviešu valodā bez oficiālajiem dārzu zilaušiem un bruņiniekpiešiem vietējām tīruma delfīnijām (Delphinium consolida; Consolida arvensis) veltītie nosaukumi ir piešainie zilauši, zilie vanadži, gaiļu pieši, kazu kurpītes, vārnu deguni utt. ( Kopš pagājušā gadsimta vidus botāniķi šīs un daudzas citas viengadīgās delfīnijas ir izdalījuši atsevišķā konsolidu (Consolida) ģintī, tāpēc literatūrā un katalogos tām bieži var atrast atšķirīgus nosaukumus, un mainījies ir arī sugu kopskaits delfīniju ģintī.)

Jēdziens delfīnijas, vairumam parasti saistās ar mūsdienu dārza jeb cildoto delfīniju (Delphinium.x cultorum) augstajām formām un šķirnēm. Patiesībā tās nav cēlušās uzlabojot un attīstot kādu vienu sugu, bet veidojušās ilgstošā selekcijā savstarpēji krustojot daudzas delfīniju savvaļas sugas no ļoti dažādām pasaules malām.

Kopumā delfīniju ģintij (Delphinium) tagad tiek pieskaitītas pāri par 250 sugu. Tie pārsvarā ir daudzgadīgi lakstaugi, kas izplatīti pa visu ziemeļu puslodi - gan mērenā klimata joslā Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā, gan kalnu apgabalos Āzijas dienvidos un pat Āfrikā.

Šiem augiem raksturīgi stāvi, vairāk vai mazāk zaroti stublāji, kuru apakšdaļu klāj dažādu formu dalītas lapas, bet galotnēs atrodas ziedkopas - vertikāli ķekari vai skaras. Augu augums ļoti dažāds – no 10-20 cm maziem kalnu sugu punduriem līdz pat 2 m augstiem eksemplāriem auglīgo pļavu sugām. Pašiem vienkāršākajiem augiem skarās ir 3-15 ziedi, un šeit pirmie parasti atveras augšējie ziedi. Attīstītākām sugām, kā arī dārzu hibrīdiem ir ļoti lielas, piramidālas ziedkopas – vienkārši vai sazaroti ķekari ar 50-80 ziediem, kas atvērties sāk no apakšas.

Interesanta ir delfīniju ziedu uzbūve. Savvaļas sugām lielākoties ir vienkāršs apziednis, kuru veido piecas krāsainas kauslapas. Īpaša šo ziedu iezīme tātad ir atpakaļ vērsts, piešveidīgs dobs izaugums augšējai kauslapai, kurā atrodas divi nektāriji – nektāra piltuvītes. Attīstītākiem ziediem centrālo daļu jeb actiņu veido ne vien nektāriju atveres, auglenīcu drīksnas un putekšņlapas, bet arī neauglīgās putekšņlapas jeb staminodijas, kuru samtainās plāksnīšveida galotnes nosaka actiņas krāsu un kalpo kā „placdarms” kukaiņiem. Actiņas mēdz būt baltos, krēmīgos vai gandrīz melnos toņos, kas parasti labi kontrastē ar kauslapām. Mazāk izteiksmīgas ir pelēko un pelēcīgi brūno toņu actiņas.

Mūsdienu dārza delfīniju puspildītajiemiem ziediem virs piecu kauslapu kārtas ir vēl viens vai pat vairāki piecu vainaglapu slāņi, kuru nokrāsa mēdz atšķirties no kauslapu krāsas, tāpēc ziedi bieži izskatās divkrāsaini. Ziedlapiņu skaits palielinās pārveidojoties putekšņlapām, un pašiem jaunākajiem ļoti pildīto ziedu hibrīdiem putekšņlapas gandrīz nav saglabājušās, un tie ļoti slikti ražo sēklas vai pat ir sterili.

Kauslapas vairumam sugu ir gaiši vai koši zilos un violetos toņos, tāpēc zilā krāsa kultūrdelfīnijām ir saglabājusies kā dominējošā īpašība. Tomēr ir arī sugas ar koši sarkaniem un dzelteniem ziediem – kā, piemēram, Kalifornijā un Meksikā augošās sarkanās (D. cardinale) ar 60-200 cm augstiem spilgti sarkanu ziedu ķekariem un 40-100 cm augstās kailstublāju (D. nudicaule) delfīnijas ar skrajām sarkanu vai oranžu pusatvērtu ziedu skarām . Ja piemērota klimata zemēs šīs sugas tiek audzētas arī dārzos kā krāšņumaugi, tad pie mums tās nu nepavisam nav ziemcietīgas, un dekorativitāte tām nav tik izcila, lai nopūlētos ar to pārziemināšanu, audzējot podos.

Skaistas un neparastas ir pusbārdainās jeb Afganistānas delfīnijas (D. semibarbatum; sin D. zazil, D .sulphureum) ar spilgti citrondzelteniem ziediem stāvos, līdz  pat 150 cm augstos ķekaros. Diemžēl to izcelsme – Vidusāzijas pustuksnešu kalnienes, sarežģī to audzēšanu kultūrā. Pēdējā laikā tās tiek piedāvātas audzēšanai konteineros un ziedu griešanai.

No delfīniju sugām pie mums dārzos dažkārt audzē lielziedu jeb Ķīnas delfīnijas (D. grandiflorum; syn. D. sinensis). Savvaļā šie 30-80 cm augstie augi ar ļoti sazarotiem stublājiem un skrajām ziedkopām sastopami Austrumsibīrijā, Korejā un Ķīnā. Tām ir izveidotas vidēja auguma(40-50 cm) vai punduršķirnes (piemēram, 20-30 cm augstā ‘BlauerZwerg’)  ar gaiši ziliem, violetiem un baltiem ziediem. Kā samērā nestabilas, īsmūža ziemcietes tās regulāri jāatjauno ar ceru dalīšanu vai pat jāaudzē kā viengadīgas puķes.

Ļoti reti dārzos vairs var atrast īstās savvaļas augstās delfīnijas (D. elatum), kas uzskatāmas par visu augsto dārza delfīniju galveno priekšteci.

Brīvā dabā tās satopamas mežainās un kalnu pļavās Eiropā, kā arī Rietum- un Austrumsibīrijā. Tām ir ļoti daudz formu, kas atšķiras gan pēc auguma (50-200 cm) un ziedkopu lieluma, gan ziedu krāsas. Gan šīs pamatsugas īpatnības, gan hibridizācijā iekļauto citām sugām raksturīgo īpašību kompleksā izpausme arī izskaidro mūsdienu delfīniju samērā lielo mainību pēcnācējos, ja tās pavairo ar sēklām.

Ir vēsturiski dati, ka augstās delfīnijas Eiropas dārzos sāktas audzēt 16. gs. astoņdesmitajos gados (Vīnē), bet pirmo uzlaboto hibrīdu apraksti publicēti 1737. gadā. Ap 1744. gadu Eiropā sāka izplatīties no Ķīnas ievestās lielziedu delfīnijas, kurām vēlāk parādījās arī dažādas pildīto ziedu formas. Jau 19. gs vidū bija izplatīti hibrīdi starp šīm divām un vēl dažu citu delfīniju sugām. Lielu, piramidālu ziedkopu un ziedu krāsainības ieviešanā tolaik daudz paveica francūzis Lemuāns un anglis Kelveijs. Ar delfīniju selekciju sāka nodarboties aizvien vairāk interesentu arī Vācijā, Holandē un citur Eiropā, tika radītas arvien jaunas un jaunas hibrīdās formas un šķirnes. Lai nerastos juceklis uzskaitē un aprakstos kopš 1896. gada visus dārzos audzētos dažādos hibrīdus un to grupas pieņemts saukt par cildotām jeb dārza delfīnijām (D.x cultorum).

Intensīvs selekcijas darbs 20. gs. turpinājās gan Anglijā un Vācijā, gan ASV. Īpaši jāpiemin Franka Reinelta veikums Kalifornijā, kam izdevās izveidot jaunu hibrīdu grupu Pacifik, kuriem šķirņu īpašības gandrīz pilnībā saglabājās pavairojot ar sēklām. Šis uzlabojums tagad atvieglo jauno šķirņu ātrāku savairošanu un izplatīšanu.

Mūsdienās populāras ir vairākas atšķirīgu hibrīdu grupas:

• Elatum hibrīdi – noturīgi, 1,4-2,0 m augsti, cerveidīgi augi ar lielām lapām un piramidālām, 0,4-1,2 m garām ziedkopām; ziedu izvietojums regulārs; ziedi puspildīti un pildīti, 6-7cm lieli plašā zilo un violeto toņu gammā, kā arī balti, rozā un violetrozā; 20.gs. sākumā daudzas šķirnes un uzlabojumus šajā grupā radījis vācu selekcionārs Karls Festers, bet turpmāk arī angļu un amerikāņu selekcionāri, tāpēc, pavairojot ar sēklām, mēdz būt varianti gan ar noturīgām īpašībām pēcnācējos, gan tādi, kas ļoti skaldās.
• Pasifik hibrīdi – Fr. Reinelta izveidotā ar sēklām pavairojamo 12 šķirņu grupa; augu forma līdzīga iepriekšējai grupai, bet augums var būt dažāds-  Pacific Giants tipam – 1,8-2,0 m augstas, Magic Fountain tipam – 1,0-1,2 m augstas; ziedi ļoti lieli, puspildīti, izvietoti blīvi un vienmērīgi visā ziedkopas garumā; šie hibrīdi pie mums tomēr nav pietiekami ziemcietīgi un pieder pie īsmūža ziemcietēm, tāpēc ziedu griešanai tos iesaka audzēt kā viengadīgu kultūru, pavairojot ar sēklām.
• Belladonna hibrīdi – 80-140 cm augsti, augi ar dziļi izgrieztām starainām lapām, sazarotiem stublājiem un skrajiem ziedu ķekariem; ķekarā 15-20 piltuvveida, līdz 2 cm lieli ziedi baltā un gaiši vai koši zilā krāsā; šie hibrīdi piemēroti agrai ziedu ieguvei, audzējot zem seguma; šie pārsvarā ir „tīrie” augsto un lielziedu delfīniju hibrīdi.

Nesens sasniegums delfīniju selekcijā ir holandieša Boba Legro radītās pirmās pildīto ziedu sarkanas, oranžas, dzeltenas un laškrāsas delfīnijas - tā sauktie Universitātes hibrīdi. Viņam ir izdevies iegūt labus rezultātus, krustojot pildīto ziedu dārza delfīniju hibrīdus, kā arī lielziedu (D. Grandiflorum) delfīnijas ar sarkanajām (D. cardinale) un kailstublāju (D. nudicaule) delfīnijām. Arī citas šos krustojumos izmantotās sarkano un dzelteno ziedu sugas nāk no ļoti silta klimata apgabaliem, tāpēc viens no šo skaistuļu trūkumiem būs zemā salcietība.

Man šo hibrīdu demonstrējumus laimējās redzēt Vislejas dārzā Anglijā 1994.gadā. Lielie, pildītie ziedi un neparastās krāsas, protams, bija liels pārsteigums. Augu augums bija dažāds – vidēji ap 90 cm, bet ziedkopas tomēr vēl diezgan skrajas un nenoturīgas. Zinātniskie novērojumi jau vairāk kā 12 paaudzēs rāda, ka šiem hibrīdiem ir ļoti izteikta īpašību mainība pēcnācējos, pie kam vairums slikti ražo sēklas vai pat ir sterili. Plašākā apritē šie hibrīdi vēl aizvien nav ieviesti un to pilnveidei būs nepieciešams vēl kāds laiks.

Mūsdienās ar delfīniju tālāku izkopšanu nodarbojas gan profesionāļi, gan amatieri daudzviet pasaulē. Līdztekus liela auguma delfīniju selekcijai pēdējā laikā tiek strādāts arī pie zema auguma šķirņu izveides, kas būtu noderīgas gan agrai uzziedināšanai, gan audzēšanai konteineros un akmensdārzos. Jaunzēlandē selekcionāri cenšas pilnveidot delfīnijas ar ļoti pildītiem ziediem, kuras varētu pavairot ar sēklām. Japānā tiek veikti pētījumi gēnu līmenī par ziedu krāsojuma sakarībām un starpsugu hibrīdu auglību.

Ar delfīnijām jau ir notikušas milzīgas pārmaiņas, taču tām piemītošā īpašību daudzveidība un cilvēka entuziasms ir iespēja tām atkal un atkal atdzimt un pārsteigt ar jaunu kvalitāti. Šo puķu renesanse aizvien turpinās.

Delfīniju audzēšana

Vietas izvēle:

• vēsa, atklāta vai nedaudz noēnota vieta;
• aizvējš – it īpaši liela auguma šķirnēm;
• soliterstādījumos vai jaukto dobju aizmugurē.

Augsne:

• jebkura tipa dziļi iekopta – irdena un auglīga;
• kaļķaina ar pH 6,5 -7,5;
• mēreni mitra, bet caurlaidīga; zemās vietās jāveido augstās dobes.

Augšanas attālumi:

• labi ieaugušies eksemplāri vienā vietā bez pārstādīšanas var augt pat 8-10 gadus;
• lielā biezībā delfīnijas nīkuļo, slikti zied un vairāk slimo;
• pastāvīgā vietā optimālie augšanas attālumi augstajām delfīnijām 50-60 cm, zemākām -  30-40cm;
• jaunstādus izvērtēšanas dobēs var stādīt 20-25 cm attālumos.

Pavairošana ar sēklām – jaunu hibrīdu radīšana:

• sēklām ātri zūd dīgtspēja, tāpēc tās jāglabā ledusskapī (hermētiski iesaiņotas) un jāizsēj ne vēlāk kā nākamajā pavasarī;
• sēj februārī – martā; sēklas piesedz ar 3-5mm biezu substrāta slānīti;
• kā aukstumizturīgi augi dīgst arī zemās temperatūrās – dīgšanas temperatūru intervāls 5 - 20*C; pie 12-15*C sadīgst 8-10 dienās;
• piķē, kad sāk augt īstās lapiņas; pēc 10-14 dienām piķējumus mēslo ar 0,10-0,15 % pilnmēslojuma šķīdumu;
• iepriekš norūdītus dēstus var izstādīt pirms salnām (aprīļa beigās - maija sākumā);
• agri sētām delfīnijām parasti jau rudenī attīstās viens ziednesis.

Veģetatīvā pavairošana – izciliem eksemplāriem:

• 3-4 gadīgu ceru dalīšana agri pavasarī vai augusta beigās - septembra sākumā;
• 8-10 cm garu jauno dzinumu apsakņošana (20-25*C temperatūrā 2-3 nedēļas).

Kopšana:

• pavasarī uzirdina augsnes virskārtu un dod komplekso mēslojumu;
• pēc uzirdināšanas vēlams mulčēt ar neitralizētu kūdru;
• augsto šķirņu augiem nepieciešams ierīkot balstus;
• ieteicams normēt dzinumu skaitu ceros, atstājot 3-5 spēcīgākos;
• sausuma periodos straujas augšanas un ziedēšanas laikā nepieciešams laistīt;
• virsmēslojumu atkārtoti dod pumpuru stadijā;
• ja dzinumus tūdaļ pēc noziedēšanas apgriež, septembrī delfīnijas zied atkārtoti;
• rudenī dzinumus apgriež 25-30 cm augstumā, aizvāc augu atliekas;
• uz ziemu stādījumus (it īpaši jaunus augus) vēlams piesegt ar skujām.

Kaitēkļi:

• gliemeži – apgrauž lapas; sevišķi bīstami jaunstādiem;
• laputis - sūcot augu sulu, novājina augus (lapas un pumpuri čokurojas) kā arī pārnēsā bīstamās virusslimības.

Slimības:

• bakteriālā melnplankumainība – mitros, aukstos apstākļos; šķirņu izturība dažāda;
• miltrasa – sabiezinātos stādījumos karstā, sausā laikā;
• neīstā miltrasa – lietainos rudeņos;
• vīrusslimības – dzeltēšana, tabakas mozaīka, gredzenplankumainība u.c.; slimos augus nevar atveseļot, tie jāiznīcina;
• retāk novērotas - bakteriālā vīte un fuzariālā vīte.

Slimību ierobežošana:

• Atbilstoši apstākļi, pienācīga kopšana, sabalansēta mēslošana – veselīgi un izturīgi augi;
• profilaktiskie pasākumi un savlaicīga slimību apkarošana;
• inficēto daļu vai slimo augu iznīcināšana;
• izturīgu eksemplāru atlase.