Gomfrēnas

Mārtiņš Maltenieks

„Mazā Dārzniecība”

Re – tas taču āboliņš! Tik krāsains un košs! Bet vai tad to var tik skaistu izkaltēt? Un tādas spilgtas krāsas! Droši vien jau, ka mākslīgi krāsots… – Tā par šiem neredzētiem sausajiem ziediem prātoja pārsteigtie apmeklētāji pirmajās Ziemassvētku izstādēs mūsu Atmodas sākumā. Izbrīna un sajūsma nemitējās arī tad, kad noskaidrojās, ka tie ir tepat izaudzēti silto zemju augi – gomfrēnas.

Izrādās, gomfrēnas ir bijušas pazīstamas jau antīkajā pasaulē, jo ir vienas no tiem 1000 augiem, ko Plīnijs Vecākais (23.- 79.g.m.ē.) bija aprakstījis savā 37 sējumu enciklopēdiskajā darbā “Dabas vēsture”. Viņa ieviestais nosaukums šīm puķēm saistīts ar ziedu izskatu, jo grieķu vārds gomphos  tulkojumā nozīmē runga, vāle vai boze.

Tā kā pēc botāniskā iedalījuma gomfrēnas pieder “nevīstošo puķu” - amarantu dzimtai (Amaranthaceae), tad visai bieži katalogos tās “oficiāli” tiek iereģistrētas arī kā lodveida amaranti. Bez tam Amerikā šie ziedi  ir iesaukti par vecpuišu pogām, citur tos salīdzinot dēvē par puķu āboliņu, bet mazo, apaļo formu dēļ dažkārt gomfrēnām tiek piešķirti arī pavisam nerātni apzīmējumi.

Pasaulē ir zināmas ap 90 gomfrēnu sugas. Lielākoties tie ir viengadīgi lakstaugi, kas izplatīti Amerikas, Āzijas un Austrālijas tropu zonā. Par dažām Āfrikā augošajām sugām turpretim ir viedoklis, ka tās kādreiz tur tikušas ievazātas. Gandrīz visām sugām ziedi ir kaltējami un ilgi saglabā labu izskatu.

Puķkopībā izmantotās gomfrēnas ir vieni no populārākajiem sauso ziedu augiem. Tās pieder pie t.s. tipiskajām sausziedēm, tāpēc ka ziedi jau paši par sevi ir sausi un salmaini un  to izžāvēšana nav sarežģīta. Tie izceļas arī ar krāsām - gan patīkami maigām, gan piesātināti spilgtām, kā arī izturību pret izbalēšanu, jo attiecīgos apstākļos savu košumu spēj saglabāt pat vairākus gadus. Senākos laikos šie ilgmūžīgie ziedi ir pat kalpojuši par nemirstības un pastāvīguma simbolu.

Pēc būtības gomfrēnu “ziedi” ir atsevišķu sīku ziediņu sakopojums ziedkopās, ko botānikā sauc par galviņām. Ar gandrīz apaļajām vai nedaudz iegarenajām formām tās ļoti atgādina mūsu lauku āboliņus, tomēr, izņemot ziedkopu veidu, šiem augiem nav nekā kopēja. Āboliņu galviņas ir veidotas no tauriņziežu tipa ziediņiem, kas nosaka to radniecību ar puķuzirņiem, dedestiņām un lupīnām.

Savukārt gomfrēnām īstie ziediņi gandrīz nav redzami, jo paslēpti sausās, zvīņainās seglapās (braktejās). To krāsojums tad arī rada ziedkopu krāsu, tāpēc pašas seglapas dažkārt nepareizi tiek noturētas par vainaglapām. Šīs nevīstošās un necaurlaidīgās “miziņas” pasargā ziediņus no izžūšanas un ar košo krāsojumu pievilina kukaiņus – apputeksnētājus. Abas šīs funkcijas augam ir svarīgas, jo dabā tie aug sausās augsnēs un pustuksnešos, un kukaiņu, kā zināms, šādās vietās nav sevišķi daudz.

Vissenāk un arī visvairāk audzētās ir lodveida gomfrēnas (Gomphrena globosa). To dzimtene ir Indija, un ir ziņas, ka Eiropas dārzos tās parādījušās jau 18.gs. sākumā. Interesi par šiem augiem, droši vien, veicināja tai laikā pieaugošā aizraušanās ar sauso ziedu buķetēm un telpu dekorējumiem. Ir fiksēti pat precīzi dati par gomfrēnu introdukciju: Eiropā – 1714. gadā, bet Amerikā, Virdžīnijā –1737. gadā.

Lodveida gomfrēnas veido 30-40 cm augstus, stāvus un spēcīgi sazarotus cerus. To iegarenās, tumši zaļās lapas pa pāriem skaujoši piestiprinātas stumbru zarošanās vietās. Gan lapas, gan stumbri klāti ar mīkstiem matiņiem, kas augus karstajā klimatā pasargā no stipras iztvaikošanas un pārkaršanas. Apaļās ziedkopas pa vienai, bet reizēm arī pa divām vai trim izvietotas zaru galos. Attīstoties sēklām tās sāk stiepties garumā. Zem ziedu galviņām kā īpatnēji pleciņi piestiprinātas divas pielapes.

Pamatsugai ziedu seglapas ir purpurkrāsā, bet audzētāji ar laiku atlasīja arī variācijas ar kremīgi baltām, rozā un ceriņkrāsas ziedkopām. Speciāli ziedu griešanai tagad  izveidotas 60-75 cm augstas  šo krāsu šķirnes ar ievērojami lielākām ziedkopām, stingriem, 15-20 cm gariem ziednešiem un griešanai parocīgu zarojumu. Katalogos tās visbiežāk tiek piedāvātas kā ”QUIS” sērijas maisījums vai šķirnes ar attiecīgās krāsas nosaukumu. Jaunākai no šīs sērijas šķirnēm ir dots nosaukums ‘Lavander Lady’. Bez tam Japāņu selekcionāriem nesen ir izdevies izveidot arī pirmo divkrāsu gomfrēnu ‘Bicolor Rose’, kuras sārti violetajām galviņām ir balti galiņi. Audzēšanai dobju apmalēs un konteineros savukārt tiek piedāvātas zemās ‘Buddy’ un ‘Gnome’ sēriju gomfrēnas ar kompaktiem, 15-25 cm augstiem ceriem. To mazās ziedgalviņas ir baltā, rozā vai purpursarkanā krāsā.

Oranžās jeb Hāgena gomfrēnas  (Gomphrena haageana) ir otra suga, kas tagad izpelnījusies tikpat lielu puķkopju un floristu ievērību kā lodveida gomfrēnas. Suga nosaukta par godu vācu sēklaudzētājam J.N. Hāgem (1826.-1878,. g.) , kurš savulaik darbojies slavenajā Erfurtes firmā.. Puķkopības literatūrā gadās arī atrast ziedu krāsu raksturojošu sinonīmu– zeltaini oranžās gomfrēnas  (G. aurantiaca). Līdzīgi lodveida gomfrēnām arī šīs katalogos bieži tiek nosauktas par zelta vai lodveida amarantiem.

Oranžās gomfrēnas plašākā apgrozībā ir parādījušās samērā nesen. Vēl pagājušā gadsimta 60.-70. gadu sēklu katalogos tikai šad tad lodveida gomfrēnu maisījumos tika uzrādīta arī oranžā krāsa. Kā zināms, šādas krāsas ziedi tām nemaz neeksistē, un īstenība ir tirgots abu sugu maisījums. Atsevišķi kā jaunumu oranžo gomfrēnu sēklas sāka piedāvāt tikai astoņdesmitajos gados.

Šo gomfrēnu dzimtene ir Meksika un citi vidus Amerikas siltie un sausie apgabali. Dabā to ceri sasniedz 30-35 cm augstumu. Koši oranžās ziedu galviņas ir olveida un nedaudz lielākas kā lodveida gomfrēnām. Atšķiras arī ceru izveidojums - tie sāk zaroties jau pie pamatnes un slaido dzinumu galos vienmēr ir tikai viena ziedkopa. Garenās, gadrīz lancetiskās lapas klāj pūkaināki matiņi, tāpēc to krāsa ir sudrabaini zaļa. Zem ziedgalviņām mēdz būt trīs un pat četras pielapes, kas atgādina Arlekino apkaklīti.

Kultūrā ar atlasi uzlaboto oranžo gomfrēnu augums sasniedz 60-70 cm, bet ziedkopas – 3-4 cm. Tāpēc dažas firmas zeltaini oranžo ziedu gomfrēnas pārdod jau kā šķirni ‘Aurea’.  Tagad ir izveidotas arī divas citu krāsu šķirnes. Sevišķi lielu popularitāti ir guvusi šarlaksarkano ziedu šķirne ‘Strawberry Fields’, kuru dobe tiešām atgādina piesārtušu zemeņu lauku. Ar neparastu krāsu izceļas arī pati jaunākā, Amerikā izveidotā karmīnsarkanā šķirne ‘Carmine’. Šo šķirņu efektīgie un ļoti izturīgie ziedi pēdējā laikā ļoti daudz tiek izmantoti arī svaigo ziedu izstrādājumos.

Gomfrēnas vairāk kultivē karstākos un sausākos apgabalos. Te tās izmanto apstādījumu dobēs un konteineros, kā arī lielās platībās atklātā laukā audzē sauso ziedu ražošanai. Gomfrēnu audzēšana nebūtu sarežģīta arī pie mums, ja vien tās nebūtu tik siltumprasīgas. Laukā, dobēs pietiekoši izskatīgas tās izdodas tikai sevišķi karstās vasarās, tāpēc mūsu klimata joslā apstādījumos tās praktiski nav atrodamas. Lai iegūtu pietiekami labu ziedu ražu, gomfrēnas nepieciešams audzēt siltumnīcās vai zem plēves seguma. Jāatzīst tomēr, ka saistībā ar sauso ziedu modes atslābumu, audzēšanas izmaksām kā arī iespēju importēt gomfrēnas patlaban šeit tiek audzētas visai maz.

Lai šīs dienvidnieces līdz rudens vēsumam paspētu izaugt un saražot pienācīgi daudz ziedu, tās jāsēj jau martā un siltumā jāaudzē dēsti. Plēvju blokos un neapkurināmās siltumnīcās dēstus var izstādīt maijā, kad beigušās bīstamās salnu naktis. Optimālie stādīšanas attālumi 15-20 cm. Laukā – īpaši siltā un saulainā vietā, tās var sākt audzēt tikai jūnijā, kad iestājies stabili silts laiks, jo minimālā temperatūra normālai gomfrēnu attīstībai ir16-18 *C.

Arī sēklu dīgšanai nepieciešama vismaz 20-21 *C silta vieta. Dīgsti parādās pēc nedēļas vai divām atkarībā no tā, vai sētas apstrādātas vai neapstrādātas sēklas.  Aizsardzībai pret karstumu un izžūšanu gomfrēnām sēklas ir paslēptas ne vien seglapās, bet arī apvalkos, kas klāti ar mīkstiem matiņiem. Agrāk tirdzniecībā lielākoties bija tikai no seglapām attīrītas sēklas. Šādām sēklām pūkainie apvalki kavē izmirkšanu, tāpēc to uzbriešana un sadīgšana noris nevienmērīgi un ilgi. Pūciņas ir arī vide, kur paslēpties sēnīšu sporām, un gadās, ka tikko dīgstošās sēklas nobojā puves. Minētos trūkumus var novērst, sēklas kodinot un pirms sēšanas 1-2 dienas izmērcējot siltā ūdenī. Tagad aizvien vairāk tiek piedāvātas īpaši apstrādātas (skarificētas) sēklas bez pūkojuma, kuras dīgst daudz labāk, ātri un vienlaicīgi.

Gomfrēnas ir diezgan izturīgas pret sausumu un karstumu, tāpēc siltumnīcu tveicē tās jūtas labi, un saulainā laikā par ēnošanu nav jāuztraucas. Arī augsnes ziņā šie augi nav sevišķi izvēlīgi - galvenais, lai saknēm būtu siltums, mēreni daudz mitruma un barības vielu. Pārāk treknā augsnē vai pārmēslotām ar slāpekli gomfrēnām dzinumi aug  lekni, bet ziedu veidojas maz.

Uz rudens pusi, vēsākā laikā tās nedrīkst pārliet, jo pārāk mitrā un aukstā augsnē var sākt pūt saknes. Jārūpējas arī par labu vēdināšanu, jo, kondensējoties mitrumam, veidojas labvēlīgi apstākļi stublāju puvei un lapu plankumainībai. Šī iemesla dēļ  arī laistot jācenšas pēc iespējas mazāk slapināt pašus augus. Šie augi ir jāuzmana arī no pāris kaitēkļiem - jauniem stādiem šad tad mēdz uzmesties laputis, bet vasaras karstumā siltumnīcās var savairoties tīklērces.

Ziedus gomfrēnām griež, kad tie ir pilnībā izveidojušies un vēl nav sākušas gatavoties sēklas. Īpaši jāuzrauga oranžās gomfrēnas, jo pārziedējušām ziedkopām diezgan ātri sāk birt apakšējie ziedi. Svaigā veidā ziedi saglabā labu izskatu 7-10 dienas. Tos var arī vairāk kā nedēļu uzglabāt 2-4*C aukstumā.

Kaltēšanai paredzētos ziedus sasien nelielos saišķos un pakarina ar ziediem uz leju žūšanai piemērotā vietā. Ja laiks pieturas silts un sauss, gomfrēnas var labi izžāvēt māju bēniņos. Rudens pusē tomēr būs jāmeklē sausas telpas un papildus siltums. Jāatceras arī, ka žāvēšanai nepieciešams izvēlēties tumšu vietu, jo gaismas iedarbībā krāsas izbalo.